1
Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū.
2
Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi,
3
Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt,
4
Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.
5
Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts.
6
Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus.
7
Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.
8
Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,
9
Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt;
10
Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.
11
Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē.
12
Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes.
13
Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis.
14
Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15
Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās.
16
Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva.
17
Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.
18
Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados.
19
Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti.
20
Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.
21
Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā.
22
Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms.
23
Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās.
24
Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama:
25
Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.
26
Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete.
27
Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija.
28
Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm.
29
To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu?
30
Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.
31
Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus.
32
Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi,
33
Un Viņa valstībai nebūs gala.
34
Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu?
35
Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.
36
Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī.
37
Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.
38
Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.
39
Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.
40
Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.
41
Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara;
42
Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis!
43
Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44
Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās.
45
Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.
46
Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.
47
Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,
48
Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,
49
Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.
50
Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.
51
Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā.
52
Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.
53
Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.
54
Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību,
55
Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi.
56
Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.
57
Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu,
58
Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.
59
Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs.
60
Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis.
61
Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā.
62
Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt.
63
Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās.
64
Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu.
65
Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā.
66
Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?
67
Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams:
68
Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu;
69
Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu;
70
Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības;
71
Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst;
72
Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību.
73
Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums,
74
Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu
75
Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās.
76
Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu,
77
Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai
78
Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79
Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.
80
Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.
